Par vērtībām...
11. jūnijs, 2026 pl. 5:00,
Nav komentāru
Ir kārtējais radu kopā sanākšanas pasākums. Šādi pasākumi notiek tad, kad notiek. Parasti kāzas, bēres, kapusvētki, lielākas vai mazākas "apaļas" jubilejas...
Vienā no šādām kopā sanākšanas reizēm kāda no sen neredzētām radiniecēm, kā ierasts, jautā: "Kā Tev iet?"
"Normāli," negribīgi un ilgi nedomājot atbildu.
"Kā Tev - darbiņš ir?" turpinot sarunu, seko nākamais jautājums. Un šeit es samulstu un dziļi sirdī uzsprāgstu. Nu tā, ka pieklājība prasa iepauzēt, bet pārdomas un samulsums par šo jautājumu nav pārgājis vēl šodien.
"Jā! Ir!" mēģinu, daudz neizplūstot, atbildēt.
"Tad jau viss labi! Vismaz var dzīvot!" radiniece turpina. Un es saprotu šī saruna var nebeigties pozitīvi.
Šo vai līdzīgi formulētu jautājumu man uzdevuši vairāki cilvēki, pārsvarā radi, daudz un dažādās tikšanās reizēs. Tikai šoreiz tas manī izsauca emocijas. Kā? Vai tiešām? Tevi interesē tas, vai man darbiņš ir? Ko tas Tev dod, ka man ir vai nav darbiņš? Vai tiešām cilvēks ir pilnvērtīgs tikai tad, ja viņam ir darbiņš (vai kāds nozīmīgs amata nosaukums) un viņš katru dienu savas dzīves pavada tajā strādājot tikai tāpēc, ka tā pieņemts.
Un nekad šādās tikšanās reizēs neviens man manos nedaudz pāri... nav pavaicājis, kā Tu jūties? Nekad... Neviens...
Un, zinot to, ka jebkura izvēle ir arī atbildība, ja man šobrīd jāizvēlas starp darbu 8-17 (9-18), labsajūtu un pilnvērtīgi piepildītu laiku, es izvēlos gandarījumu, piepildījumu un labsajūtu - bez "darbiņa" 8-17 (9-18).