Saule - NEATKARĪGI no tā, vai kādam tas patīk vai nepatīk, dienas garumā spoži spīd vai slēpjas makoņos, taču katru vakaru riet.

Koki - NEATKARĪGI no tā, vai kādam tas patīk vai nepatīk, aug, daiļo vidi, dod patvērumu kādam putnam un slāpē vēja brāzmas.

Upes - NEATKARĪGI no tā, vai kādam tas patīk vai nepatīk, plūst vien sev zināmā ātrumā, ritmā, virzienā.

Puķes - NEATKARĪGI no tā, vai kādam tas patīk vai nepatīk, zied ar saviem puķes īpašajiem ziediem.

Tā ir dabas varenība - vienkārši būt. Bez salīdzināšanas, izpatikšanas... Pārliecinoši, saskaņā ar sevi...

Iet laiks. Tev iekšā sēž šaubas, bailes, nedrošība. Ausī arvien biežāk un uzmācīgāk čukst balstiņa no NEKURIENES, bet galvā mirgo tāds kā sarkans "stop" signāls: “Varbūt tas nav man? Varbūt tas ir kaut kas, kas kārtējo reizi nestrādās? Varbūt labāk lai paliek tā, kā ir… Tā taču drošāk, paredzamāk, stabilāk… Varbūt…”

Pat ja jūti, ka kaut kas dzīvē nestrādā un varētu būt citādāk, tu paliec tur, kur esi. Pat nemēģini, pat neuzzini. Tu seko savām šaubām nevis uzticies saviem sapņiem.

Un ļoti iespējams, ka šaubas ir tieši tas, ko Tev šobrīd vajag… Un ļoti iespējams, ka tieši šis ir tas īstais brīdis, kad spert pirmo soli, lai sekotu saviem sapņīem… Bet… Ļoti iespējams, ka pēc kāda laika Tu domāsi, ka šo vai to vajadzēja izdarīt jau vakar.

VARBŪT un ĻOTI IESPĒJAMS.

Uzticies sev - mēģini, dari un uzzināsi.

Bez solījumiem, kas izklausās pārāk skaisti. Vienkārši sāc ar to, ka pacel kāju, lai spertu pirmo soli, un dari to! Ir tikai divi varianti - pacelto kāju likt uz priekšu vai nolikt atpakaļ, kur tā bijusi līdz šim. Tu vari šaubīties un nolikt kāju atpakaļ, un Tu vari drosmīgi pieņemt lēmumu to likt uz priekšu. Sper soli,skaties, vēro un saproti, vai tas ir par un ar Tevi vai tomēr nē.

Un tai pat laikā Tu skaties uz citiem un redzi - viņi ir veiksmīgi, iet, dara, attīstās, aug, gūst pieredzi un panākumus, bet... nepamani to, ka arī viņi kaut ko nezina un tāpat kļūdās, taču nebaidās un sāk atkal no jauna... soli pa solītim...